Autors: Silva Suhaņenkova
Henning Mankell, bērnu grāmatu rakstnieks no Mozambikas, šorīt lika padomāt par lietām, ko ikdienā mēs aizmirstam, par kurām neaizdomājamies un iespējams pat nezinām.. Šis kungs vērsa klātesošo uzmanību uz spēju lasīt un rakstīt. Mozambikā 60-70% cilvēku ir analfabēti. Informācijpratība mūsdienu sabiedrībā šķiet pilnīgi pašsaprotama, taču lielā daļā pasaules tas tā nav. Spēja lasīt/rakstīt tas ir spēks. Mankell kungs stāstīja par ielu bērniem, kuriem dzīves lielākais sapnis ir nevis paēst, dzīvot savā mājā vai strādāt patstāvīgu darbu, bet gan iegūt savu ID kartiņu- ar vārdu, uzvārdu, fotogrāfiju. Viņiem tas nozīmētu tikt atzītiem, iegūt reālu personību un tikt atzītiem. Svarīgākais ir indivīds- cilvēks katrs pats par sevi, nevis kāda rase, dzimums, izglītība vai kas cits...
Bibliotēka šajā sabiedrībā ieņem ļoti nozīmīgu lomu. Tiem dažiem cilvēkiem, kuri prot lasīt un rakstīt, tā ir iespēja tikt pie literatūras, arī interneta (..internets esot vienīgā lieta par ko cilvēce var būt pateicīga armijai...). Bibliotēkas pieejamība ir iespēja zināšanām un prasmēm attīstīties, izplatīties. Runātājs bibliotēku salīdzināja ar cieņas templi (tempus of dignity), bet bibliotekāru ar šīs cieņas sargātāju (guardian of dignity).
Runātājs arī pieskārās daudz aprunātajam jautājuma, vai ar interneta attīstību izzudīs grāmatas? Man ļoti patika viņa doma, ka pasaule nemitīgi ir attīstījusies un attīstīsies- grāmatas paliek un paliks. Līdz ar internetu nemainās grāmatas, mainās tikai tas, kā grāmatas izplatās sabiedrībā.
Cik bieži mēs novērtējam to, kas mums ir? Tas, kas mums ir pašsaprotams, daudziem cilvēkiem ir gandrīz neaizsniedzams sapnis. Protams, tāpēc mums nav jājūtas slikti, bet ir svarīgi novērtēt to, kas mums pieder.
Nobeigumam- Mankell kungs teica, ka cilvēkam vismaz vienreiz dienā ir jāsmejas, citādi dzīve ir nožēlojama... J
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru